Man tāds gadījums bija. Es, kad uz dzelzceļa strādāju, es strādāju pie kartiņas dalīšanas. Toreiz dzelzceļnieki saņēma papildu devu produktu, kartiņas. Un es tās kartiņas dalīju. Un vienu reizi atnāca viens cilvēks, piegāj pie manis un tāds novārdzis briesmīgi, nu, knapi uz kājām stāv un saka: „Glābiet mani!” Es saku: „Kas notika?” „Iedodiet man kartiņu, es badā mirstu, miršu! Es sēdēju cietumā.”Aa viņš strādāja tur, vācieši viņu, tas vācu laikā bija, vācieši viņu arestēja, viņš nosēdēja cietumā, no cietuma viņu atkal izlaida, un viņam nebij ne kartiņu, ne ko ēst, ne produktu, ne naudas. Viņš pie manis pienāca un lūdz: „Lūdzu glābiet mani!” Es saku: „Nezinu, man tak pēc saraksta visi ir.” Tad bij, kā reize, mēneša beigas. Es paskatījos, paskatījos vienā vietā atradu, kur nav paraksta, nav izņemta kartiņa. Es riskēju. Es paņēmu viņam iedevu, i iedevu vislabāko, vislielāko porciju kartiņu. Un par to es aizmirsu, un tur vēlāk, es nezinu, vai viņš strādāja, neatceros pat, kā tur bija.
Tikai atnāca krievi, pagāja jau… es, mani iebāza cietumā, saprotams, es nevaru pateikt…
Intervētāja: Kurā gadā?
Bij, tas bija četrdesmit, karš beidzas ceturtā, piektā, tas bija četrdesmit sestā gadā. Es nosēdēju pusgadu. I to mani, ja ne radi, tad es varbūt ilgi sēdētu vel. Vienkārši viņi nēma visus bāza, bāza cietumā, bet lietas neskatījās neko. Un tā cilvēki tur gadiem sēdēja citi. A man te no Krievijas atbrauca tēva brālēns un atnāca, aizgāja pie tiem … bija no Krievijas atbraukuši prokuratūra visa. Aizgāja pie viņiem, parunāja, i man ar viņu randiņu iedeva. Un tā mani pēc tam drīz i atlaida.
Pagāja jau, es izgāju jau no cietuma. I, kā reize, no cietuma izgāju, darba nav. Eju pa, vot, kā šodien atceros, pa dambi eju, eju pa dambi, pieiet kaut kāds vīrietis i saka: „ Вот где моя спасательница!” Es skatos, es viņu nepazīstu: „Что, ты меня не помнишь? Tы же мне жизнь спасла” Es saku: „ Как я спасла?” „ А карточку мне дала, когда я с голоду умирал, а ты мне жизнь спасла.” I prasa, ko tu dari? A es saku, ka es neko nedaru, tikko no cietuma izgāju. Viņš saka: „Nāc, es tev darbu došu.” Un aizveda mani uz kombinātu. Kombinātā ieveda.
Teicējas meita: Kuru kombinātu? Kādu kombinātu?
Mums te Daugavpilī bija rajona kombināts.
Teicējas meita: Piena kombināts?
Ne piena.
Teicējas meita: A kāds?
Tas tika no visa, no visiem rajoniem, no visiem rajona tur darbnīcas kādas, kur kas, visi zem šita kombināta bija. Nu, vot, viņi mani tur pieņēma strādāt Daugavpilī, tanī kantorī, pieņēma strādāt. I tur es ar vīru iepazinos.
Un pašā… iepazinos, taisīja tur Jaunā gada sagaidīšanu. Un tieši man viņu kaut kā iznāca sēdēt blakus, un visu vakaru viņš ar mani, un pēc tam brauc i brauc pie manis, brauc i brauc pie manis. Un tālāk mēs sadraudzējāmies, es viņam ļoti daudz palīdzēju. Viņš tur rajonā kaut kur dzirnavās strādāja, tur sāka tie krievi viņu spiest jau, no armijas, karš beidzās, krievi atnāca, darba nav, sāka viņu spiest. Es saku: „Nāc projām uz Daugavpili.” Es viņu pierunāju, viņu negribēja laist. Viņš bij tieši no tā paša kombināta, kur es, viņu negribēja laist. Es saku: „ A tu pasaki, ka tu iesi mācīties.” A krieviem bija tāds likums toreiz, ja tu ej mācīties, kaut vienalga kur, tu nestrādā, tevi noteikti jāatlaiž. Nu, viņš uzrakstīja tur ielūgumu (iesniegumu), iesniegumu, ka viņš ies mācīties, ka viņš vairs nestrādās un toreiz viņu atlaida. Viņš atbrauca uz Daugavpili. Es viņam te, pie brāļa istaba bija brīva, tur iekundēja tanī istabā, i tā mēs pamazām sagājām, sagājām, mums tāda bija…
Fotogrāfijas
Pētnieks: Mg.philol. Inguna Teilāne, Daugavpils Universitāte
